Divas vasaras

1974. gada vasara ar mērlenti

1974. gada vasarā (šogad paiet 50 gadi) mani pieņēma darbā Eduarda Rozenštrauha brālis ZPRKPV priekšnieks (katrs no brāļiem sēdēja pretējos ierakumos) par arhitektūras tehniķi. Kopā ar tēvu veicu uzmērījumus man vieglāk aizsniedzamās ēku cokolu daļas staļļu ēkām kā arī turēju mērlentes nulles galu daudzo parketu uzmērīšanas laikā. Šajā vasarā uz pusgadu garo praksi pie tēva pavadīju trīs daiļavas – Ināru, Birutu un Guntu. Pie kurām nāca ciemos braši ūsaini, bārdaini un sprogaini tipiņi (šodien mēs satiekam Heinrihnsones, Vainovskas un Erdmanes kundzes). Darba telpas atradās jaunielā, pretī, kur šodien izvietojās Neiburga restorāns, bija trīs ieskrietuves, visas ar vienādu sortimentu. Spainis ar sardelēm un spainis ar baltu kafiju. Vienā gan vēl bija arī piena kokteilis. Visos apaļīgas bufetnieces ar dažādu matu krāsojumu (blonds, sarkans un melns). Komandējuma laikā Rundālē praktikantes gan dzīvoja, gan uzmērīja dārznieka māju baudot putnu treļļus parkā, vienlaikus nebija sajūsmā par mūžīgi dūmojošo dārznieku mājas plīti. Mēs ar tēvu pēc uzmērīšanas devāmies uz Rundāles kafejnīcu, kas tai brīdī parasti bija izēsta tukša. Tāpēc veikalā nopirtko rupjmaizi un zivju konservus, vai ungāru speķi, piedzerot šerpo Valmieras minerālūdeni, mielojāmies Īslīces upes krastos.

1975. gada vasara ar ķelli.

ZRP Priekšnieks Sergejs Meierovics pieņēma darbā kā 1. kategorijas palīgstrādnieku. Mans pirmais darba audzinātājs bija 2. kategorijas palīgstrādnieks Ēriks Vilsons. Abi kopīgi dzinām tačkas ar kultūrslāni un lieliem laukakmeņiem metra biezumā no staļļiem. Kuros vasarā bija patīkami vēss. Šad tad mūs apciemoja plafona restaurators Juris Spilners, kurš pie griestiem un ar iedegtiem pieciem prožektoriem tur bija manāmi uzkarsis, vakaros gan basketbola laukumā mēs no jauna svīdām spēlējot viens pret vienu.

Ideālā palīgstrādnieka situācija bija pie dakstiņu licēja Olivera. Garantēts stabils nepārtraukts darbs pateicoties tā laika dakstiņu kvalitātei tos nācās iesegt no jauna ik pēc pāris gadiem. Un meistars uzpīpējot atļāva arī kādu dakstiņu pielikt pašiem.

Viena palīgstrādniece – Dūdele Marija apkalpoja mūrniekus, piegādājot vajadzīgās konsistences javu staļļu fasādes atjaunošanai. Pievakarē, kad visi atgriezās un dzīvoja vienā garā lielā pavadra telpā, iekšā kāpām caur logu (nopietni amatnieki to darīja vairākus gadus). Kā vienīgai sievietei viņai bija nodalīts ar baltu palagu savs stūris gultai. Un kad vakaros Marija nomazgājās kādās trīs bļodiņās, garām ejošie amatnieki aiz baltā aizkara varēja vērot ēnu teātri ar barokālu nāru, kura tur šļakstījās vismaz kādu pusstundu.

Kaucminde piegādāja amatniekiem kāpostu šķī vai boršču, retāk zirņu zupu. Man, kāda skolotāja, kura dzīvoja pilī un stallī turēja govi, katru dienu pusapaļās kāpnēs nolikta vienu litru piena, kas ar cepumiem veidoja ideālas vakariņas.

Vienu brīdi mans mūrnieks kā Tomā Soijerā man ļāva arī pašam mūrēt 50x50x25cm lielos, neprecīzos gāzbetona blokus sieniņai, kas nosedza cisternas. Kamēr pats devās uz upīti pārbaudīt gruntenes. Citā reizē nēsājot staļļos betona puskvadrātmetrīgās plātnes divatā, tā sastaipījos, ka augustā nācās atteikties no dalības ekskursijā uz Karpatiem.

Visos laikos pili ietver ziedošs ābeļdārzs:

Kopumā vasarā iemācījos izsaukt garus nakts sēdēs, no trim pirksta garuma asarīšiem izvārīt sakņu zupu, kā arī dažas praktiskas iemaņas ar ķelli.

arhitekts Valdis Liepa.