Ieskats grāmatā “Civilizācijas nākotne” (Aleksandrs Ņikonovs)

Garajos ziemas vakaros var ļoti omulīgi un lietderīgi lasīt grāmatas, piedāvājam ieskatīties grāmatā “Civilizācijas nākotne”.

Lai ūdens struktūra atjaunotos, Dabas māte sasaldē ūdeni un pēc tam atkūstot sārņi no tā ir atdalījušies, un ūdens ieguvis atjaunotu struktūru. Lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, arī Māte zeme, dažādos vēstures procesos pauž savu attieksmi sniedzot savu palīdzību bieži vien kādai no konfliktā iesaistītajām pusēm. No vēstures par septiņsimt pirmā gada kaujām, kad Zviedru karaspēku sakāva krievu armija – tas notika pateicoties iepriekšējā ziemā lielajiem aukstumam, kas ļāva izdzīvot vietējiem iedzīvotājiem, bet ne klīstošai armijai Krievijas plašumos. Nākamais vēsturiskais atskaites punkts ir 1812. gads, kad lai kā slavēja Kutuzovu kā karavadoni, praktiski Franču armija tā pat zaudēja savus cilvēku resursus lielajā ziemas salā, un nebija vairs pretinieks Krievijas karaspēkam. Nākamais – 1939. – 1940. gada ziemā cieta lielus zaudējumus un zaudēja arī Somu-Krievu karā Krievijas armija (par ko detalizēti varam lasīt V. Suvorova “Ledlauzī”). Savukārt 1941. – 1942. gada ziemā kaujas spējas zaudēja Vācijas armija, kura tā pat kā iepriekš Zviedru un Franču armija bargajā ziemas salā nespēja īstenot savus mērķus. Visos šajos gadījumos ne tik daudz izšķīra iepriekšējā bruņojuma un cilvēku skaita nozīme, cik Daba nostājās pretim iebrucējiem.
Daba rod mūsu platuma grādos problēmas ar lielu aukstumu un sausumu, turpretim mitrums un siltums vienmēr veicinājis labklājību. Paradoksālā veidā, pie labklājības pieradušie bieži cieš no tiem, kas tai mirklī pārdzīvo zināmas Dabas krīzes un nāk uz labklājībā esošajām zemēm. Paradoksāli – visi lielie atklājumi un zinātnes attīstība notiek tajā brīdī, kad cilvēkiem uzbrūk grūti dabas apstākļi, turpretim bez svaiga pienesuma zinātnē noris gadi, kad Daba savas veltes sniedz bez mēra un pilnām riekšavām.
Vai māmuļai Zemei ir konkrēta attieksme pret notiekošo šodien – to mēs varēsim vērot tuvākajās ziemās. Šovasar atrodoties Peļu Kornetu gravas igauņu pusē, varēja redzēt, kā “lēnīgie” igauņi pie savām mājām izveidojuši lielus malkas krājumus, piepildot visus šķūņus un pažobeles, sagādājot malku tuvākajām piecām ziemām.

arhitekts Valdis Liepa.