Šī vasarnīca, jeb neliels, dzīvojamais namiņš, vai namiņš atpūtai – projektēts ļoti šaurā zemes gabalā, attiecīgi, ēka ietilpināta tieši no būvlaides līdz būvlaidei, kas attiecīgi, diktēja ēkas izmērus. Apbūves platība līdz ar to ir 34m2, un telpu platība kopā ar lieveni/terasi – 40m2.
Par spīti nelielajam ēkas izmēram – tā iekštelpas veidotas ar maksimālu plašuma, gaisīguma sajūtu – pirmā stāva dzīvojamo istabu veidojot ar atvērtiem griestiem līdz pat jumta slīpumam, un attiecīgi, plašu stiklojumu fasādēs. Ir arī relatīvi ietilpīgs augšstāvs – tieši guļamistabas un neliela datordarba stūrīša funkcijām, kā arī – augšstāvs skatā pret dzīvojamo istabu veido galeriju/balkonu. Tas dzīvošanu dara interesantāku, no balkona var noskatīties lejā uz istabu, vai baudīt skatus caur logiem. Pirmajā stāvā pie ieejas ir apjumts lievenis, terasīte, meditatīvai pasēdēšanai ar tēju vai limonādi, noraugoties uz skaisti iekopto dārzu un pagalmu.
Elementārās komforta vajadzības nodrošina vannas istaba, ar vietu veļas mašīnai, un apkurei – gaiss gaiss siltumsūknis autonomai lietošanai, kā arī neliela malkas krāsniņa – dzīvās uguns omulībai, kā arī ļoti efektīvam siltumam, kas izplatās pa abiem stāviem.
Attiecīgi, zinot kvadrātmetra izmaksas var lēst, ka šādas mājiņas būvniecība nevar būt pārmērīgi dārga, dēļ nelielā kvadrātmetru skaita. Tai pat laikā, ēkā var dzīvot un baudīt dzīvi, proporcionāli saimniecības nelielumam arī rūpju ir mazāk, apkures u.c. izdevumi – mazāki. Šāda mājiņa rekomendējama jaunam pārim, vai kustīgiem un ņipriem senioriem, kuru prioritātes dzīvē ir vairāk brīvības un interesantu darīšanu – mazāk lietu un apgrūtnājumu.
Šai ēciņai sekoju līdzi būvniecības procesam personīgi, līdz ar to, sniegšu detalizētu apskatu par tapšanas stadijām kā arī dažādu risinājumu skaidrojumu un argumentāciju. Dabā projekts tiek būvēts nedaudz citā versijā, lai gan, konceptuāli telpu dalījums ir identisks.
Ieskats projekta stāvu plānos, fasādēs – un sekojoši – arī būvniecības procesā:
Sekojoši – attēli un detalizēts pašrocīgas būvniecības process:
PAMATI
Ēkas novietojumu zemesgabalā uzticēju mērniekam, pēc dota plāna – kurā rādīti man interesējošie punkti. Tos dabā mērnieks nosprauž ar metāla vai koka stieņiem. Kad tas paveikts, var uz koka latu konstrukcijas iznest ārpus pamatu perimetra atzīmes, un nostiept auklas, iezīmējot ēkas kontūru. Lauku teritorijā nebūs ne vainas ēkas pamatus spraust pašrocīgi, īpaši, ja ir vairāki nemainīgi atskaites punkti, koki, stabi, esošās ēkas, žogs, kas ir rādīti topogrāfijā un skaņotā projekta ģenerālplānā, pret kuriem atmērīt ēkas novietojumu. Ja šādu punktu nav, un ja ēka paredzēta pilsētu, ciemu teritorijās, kur zemes platības ir mazas, kaimiņi tuvu, vienkāršāk ir šo pakalpojumu uzticēt mērniekam.
Ar pamatiem būtu jāsaprot vairāki varianti – vai tikai balstīt ēku, vai arī piedalīties pagrīdes risinājumā, kā piemēram, lentveida pamatu gadījumā – lentveida pamati ierobežo ēkas pagrīdi pa visu perimetru, līdzarto pagrīde ir vienkārši veidojama – pieberot līdz nepieciešamajam līmenim smilti, tālāk hidro un siltuma izolācijas, betonējums vai koka konstr. utt. Stabveida pamatu gadījumā – ēku tie balsta labi, bet pagrīde ir vaļēja, pakļauta visiem vējiem un dzīvniekiem, grīda veidojama virs pamatiem, siltinot to tā pat, kā ārsienas. Katram variantam ir savi plusi un mīnusi, šoreiz nosliecos par labu stabveida pamatiem, jo ēka bija paredzēta koka karkasa konstrukcijā kurai ir pietiekoši ar punktveida atbalstu, kā arī, vēlējos iegūt kādu nelielu ekonomiju betona pirkšanā un darba spēka laika patēriņā.
Tomēr ēka būs relatīvi smaga – ar dakstiņu jumta segumu, līdzarto, stabveida pamatus jāizveido iespējami rūpīgi. Lai ērti izraktu/izurbtu bedres pamatu ieliešanai, izgatavoju zemes urbi, kas izrādījās ļoti labs palīgs, jo bedrē, dziļākā par 60-70cm ar lāpstu smiltis ļoti grūti izceļamas, bet urbis tās ceļ laukā dziedādams. Bedrītes veidojas 32cm diametrā, identiski urbja diametram, dziļums – 1,1-1,4m, jo pēc zemes uzbēršanas (ko veicām iepriekšejā gadā), un esošā biezā melnzemes slāņa apakšā – ir diezgan liels attālums, iekams sasniedz dzeltenu smilti. Atsevišķiem pamatiem, kuriem būs jānes lielāka slodze – apakšdaļā izraku ar šim nolūkam īpaši izgatavotu lāpsteli – paplatinājumu, iegūstot 60-70cm diametra pēdu stabiņa apakšdaļā. Tādam pamatam, uz blīvas labas dzeltenās smilts, par spīti augstam gruntsūdenim, ir jāturās braši visu ilgo ēkas mūžu.
Sekojoši, pamatu liešanā – virszemes daļa un 40-50cm zem zemes izmantoju veidni, 20cm diam, cinkota skārda caurules – atgriezumus no ventilācijas sistēmām. Pozitīvi, ja var zemē lietderīgi ierakt kaut ko, kas citādā veidā tikai vairo atkritumus, un arī, dažreiz ir vērts kādas minūtes izlietot padomājot, kā iztikt bez liekas materiālu pirkšanas.
Betona maisīšana ar betonmalēju sokas brīnumaini labi, tiešām, patīkams pārsteigums:) līdz tam vienmēr biju maisījis betonu ar lāpstu, un domājis par betonmaisīšanu kā ļoti smagu darbu. Bet maisītājs ir tiešām brīnum instruments – kamēr viena ķerra ar gatavo maisījumu tiek izstrādāta – maisītājs kā robots, zin savu darbu – nepagurdams maisa un maisa jaunu porciju. Ar visu ērtumu, tomēr krietnas divas dienas aizņēma visu pamatiņu sabetonēšana.
Pamatu horizontālā hidroizolācija (ievērojot labākās zaļās un bezatlikumu būvniecības tradīcijas) tapa no vesela lēruma iepakojuma izlietoto maisiņu, domājams, pārsvarā to ķīmiskais sastāvs ir polietilēns, kas ir pieņemami ilgmūžīgs šādā pielietojumā. Attiecīgi, šī hidroizolācija ir kvalitatīva, lēta un Dabai draudzīga:)
SIENAS
Zinot 2021. gada pavasari – ar lecīgajām būvmateriālu cenām, daži varbūt gribētu domāt, ka būvniecība ir jāiesaldē līdz labākiem laikiem, un jānodarbojas ar kautko citu. Līdz brīdim, kad devos iegādāties kokmateriālus, to cena bija vairāk kā divkāršojusies, no 170 eiro ziemā, par kubikmetru, līdz 350 eiro jūnijā. Būtiski, ka iecerētā ēka ir visai neliela, un kokmateriālu patēriņš, vismaz tās karkasam, līdz jumta konstrukcijai un apjumšanai – arī ļoti mērens, lai vērtīgāk tomēr būtu darbus paveikt, nekā iesaldēt. Vēl jo vairāk – ja ir enerģija, iedvesma, entuziasms un pat kādas dienas brīva, saulaina laika. Būvniecībai labvēlīgie apstākļi – jāizmanto, par spīti materiālu sadārdzinājumam. Līdz jumta segumam – iztērēti apmēram 5 kubikmetri kokmateriālu, ēkas karkass, jumta konstrukcija, kas sastāda 1000 vai 2000 eiro izdevumus, atkarībā no cenām.
Par būvmateriālu transportu – neliela atkāpe. Kā jau parasti, tas, kurš grib kautko izdarīt – meklē iespējas, un kas negrib darīt – meklē attaisnojumus kāpēc kautkas nevarētu izdoties:) tā nu ir īstais brīdis rādīt piemēru, kā var 6m garuma bruses vest uz jumta, un īsākus kokmateriālus piekabē, kopā vienā vezumā vairāk kā kubikmetru, reizē izkustēšanās, vingrošana krāmējot un lielākais pluss – iespēja pašam izvēlēties materiālus, izšķirot labākos, kas nav iespējams, ja gateris ved ar kravas auto visu pasūtīto daudzumu.
Vairākas dienas nedēļā tika pavadītas kokmateriālu sagādē, braucot ar vieglo auto un piekabi uz gateri, mēģinot kaut ko salasīt un izvēlēties no tā “kas nav”, kvalitātes ziņā kaut kādi kompromisi tika koka dēļu izvēlē – izskatās, ka dēļi bija sazāģēti no mežā kaltušiem kokiem, tos jau gaterī izbrāķēju, atsijājot 30-40%, un vēl būvlaukumā izrādījās, ka ne visi ir pietiekami pievilcīgi. Pozitīvi, ka bruses, spāres, sijas, pasijas, bija atrodamas salīdzinoši labā kvalitātē, dažas ilgāk stāvējušas gaterī, pelēkas. Savā ziņā, pašā būvniecības karstumā – un vasaras karstumā, un cenu karstumā – meklēt materiālus ir sava veida piedzīvojums, ko ar gandarījumu varēs atcerēties, kad ēka būs gatava, priecājoties, ka par spīti grūtībām, tomēr ir darbs padarīts:)
Lai būvdarbi ritētu raiti un raženi, ir atbilstoši jāsagatavojas, blakus iecerētajai ēkai izaugušas pāris kaudzītes ar būvmateriāliem, projekts – apdomāts un pārkoriģēts simt reizes, instrumenti sagādāti, un – svarīgākais – uzaicināts arī palīgs, draugs, kurš labprāt atlicināja dažas dienas sava brīvā vasaras laika, lai strādātu fiziski smagu, nogurdinošu darbu pie mājiņas būvniecības. Zināms, ka arī vienatnē strādājot ir iespējams paveikt daudz, un pat, šķietami nepaveicamas lietas, bet, tas viss rit ārkārtīgi lēni. Darbs divatā turpretim, visu procesu paātrina, es teiktu, kvadrātā – tas ir nevis kā divi atsevišķi darbinieki ķibinātu savu darbu uz priekšu – bet gan tieši sadarbojoties, palīdzot, padodot, pieturot, atnesot, uzstutējot – sadarbības procesā ražība pieaug vairākkārt. Tādēļ, izdevīgi ir doties palīgā draugiem būvēt, un aicināt tos vēlāk pie sevis palīgā, kopā būs jautrāk un ražīgāk un nekādus zaudējumus neradīs šī darba dāsna apmaksāšana, vai atstrādāšana bartera veidā. Zinot, ka mūsdienās reti kuram ir brīvs laiks, vairumam cilvēku ir darbi, darīšanas, ģimene, tad vērtīgi ir visi paņēmieni, kas palīdz ietaupīt darba laiku, un strādāšana divatā, ir efektīvākais. Tā pat, pie šādiem darbiem jārēķinās, ka visaugstāko ražīgumu var iegūt darbojoties intensīvi, līdz kamēr “krīt” vai uznāk tumsa. Tā tiek ietaupīts laiks kas pavadāms uzstādot instrumentus, kāpnes, ceļā utml. Ar šādiem izrāvieniem, līdz kaut kāda darba posma “uzvarai” var iegūt labu tempu un paveikt kas paveicams.
Ēkas sienas sākām būvēt skaistā saulainā dienā, brīžiem pat pārāk saulainā, jo karstuma dēļ jāpiepūlas mazliet vairāk, lai iekustinātu smadzenes, kad jāpieņem dažādi lēmumi un jāizdomā risinājumi, savienojumu, kādi konkrētajā situācijā būtu labākie, racionālākie. Divās dienās tika samontēts ēkas karkass ar sienām un statņiem jumta pasiju balstīšanai. Trešajā dienā – jumta spāru un pasiju montāža, lielākā daļa dienas bija lietaina, kas darbu padara visai maz tīkamu, bet, veiksmīgā kārtā, kaut kāda vasaras enerģija, mundrums iekšā bija pietiekami lai spītētu lietus drēgnumam un nezaudētu optimismu:) Darba cēliens beidzās ar pretkondensāta, pretvēja membrānas montāžu uz jumta spārēm – membrānu pabeidzām jau krietnā tumsiņā, pāri pusnaktij, bet tas bija svarīgs solis – tagad ēkas konstrukcijas jau ir no lietus pasargātas, un viena liela steigšana, piepūlēšana, celšana, zāģēšana, stīvēšana un naglošana ir aiz muguras. Pēc šāda intensīva darba, dažas nākamās dienas veltāmas darbam birojā, vai citām mierīgām nodarbēm. Skaidrs, ka regulāri ik dienas būvniecībā nav iespējams šādā tempā strādāt, ar ko arī atšķirās profesionālu būvnieku darbs no entuziastiem, brīvā laika būvētājiem kas to dara priekš sevis – ko vari saraut dažās dienās kopā ar draugu – to būvfirma mierīgi ķibinās nedēļu vai divas.
JUMTS
Sekojoši, piedzīvojumu brauciens pēc jumta dakstiņiem uz Bigauņciemu, ar vieglo auto un piekabi, apvienojot dakstiņu vākšanu ar peldēšanos jūrā:). Lai savestu visus, bija nepieciešami vairāk kā 10 braucieni. Nebūtu jāapgalvo, ka tas vienmēr ir labākais veids kā iegūt jumta materiālu, bet, konkrētajā situācijā bija vairāki apsvērumi par labu šādai, manuālai, dakstu kraušanai un vešanai. Daksti, kas bija nocelti no pārbūvētas mājas jumta, lai arī salikti uz paletēm, tomēr salikti plakaniski, un ne gana akurāti, lai šīs paletes būtu droši transportējamas, kā arī, iebraukšanas sarežģījumi, un galu galā, tāpat kaut kādi izdevumi – vienlīdz tēriņi gan par kravas auto īri, vai par sava auto degvielu. Rezultātā – meditatīvs process, gliemezīgā ātrumā šūpojoties pa ceļiem, apdomājot šo to, un galugalā, saprotot, ka nujau gan tie dakstiņi būs “līdz kaklam”. Lai vai kā – svētīga ir arī izkustēšanās, veicot būvdarbus vai būvmateriālu sagādi, kad gan vēl būs tāda izdevība, kautko no visa spēka celt, vai līdz roku stīvumam krāmēt.
Pirms uz jumta iespējams montēt dakstiņus – nepieciešams latojums. Daļējs vertikālais latojums jau ir uz jumta kopš pretvēja membrānas uzklāšanas, kas jāpabeidz, un tam jāseko horizontālajam latojumam, ko var veikt jau ērtāk, kāpjoties aizvien augstāk pa jau pienaglotajām latām. Neatsverams palīgs ir naglu šaujamais instruments kas darbojas no akumulatora. Balansējot latojuma dēli uz ceļgala, nesaprotamā veidā turoties uz jumta, ar vienu roku var turēt naglu šāvēju, un ar otru roku pakoriģējot dēli – ar vienu kustību pienaglot. Lai to paveiktu ar āmuru un naglām – vienā rokā vēl būtu jātur nagla, tad, reizē ar naglu – jātur dēlis, jebkurā gadījumā, nākotne ir tehnikas un robotu rokās – pateicoties labam instrumentam, darbu var paveikt, atvēlētajā dienā, un nākošajā reizē ķerties jau pie citiem darbiem.
Senu, vēsturisko dakstu montāža nav nekāda medusmaize, paiet kāds laiks, kamēr smadzenes pierod pie dakstu “valodas”, ritma, pie tā, kā tas vispār notiek, kam pievērst uzmanību, kā būt viltīgākam par dakstiem – jo – starp dakstiņiem daļa ir “uzmetēji” – kas tā vien sapņo sataisīt nepatikšanas jumiķim, jo dēļ savērptuma, uzrauj nākamās rindas dakstiņu nevajadzīgi augstu. Tas rezultējas ar nejauku spraugu, kur noteikti, vējainā laikā slīpais lietus tiks iekšā un mērcēs jumta latojumu. Atradās arī “nolaidēji” – vai “nometēji” – dakstiņi, kas iepriekš uzrautu malu, nolaiž, tā, ka nākamajā rindā tā atkal ir vajadzīgajā augstumā. Tupot uz jumta un liekot dakstus, visas malas rokas stiepiena un tālākā attālumā pilnas ar dakstiņiem – uzmetējiem, nolaidējiem, parastajiem, un saurbtajiem, jo katru otro lieku ar urbumu un fiksēju ar nerūs. tērauda skrūvīti. Kamēr pienāk brīdis, un “uzmetēji” tiek vienkārši nomesti zemē…. pietiek mocīties:) Kā labs lietas koks jāatšķir no nederīga, tā arī dakstus jāiemācās šķirot. Un lejā krājās dakstu lausku kaudzītes. Kad jau daudzsološi skaista daļa jumta ir iesegta – nāk atklāsme par dakstu pārbaudīšanu ar skaņu – kas lieliski atklāj katra daksta slēptos defektus – plaisas. Uzsitot ar koka gabaliņu vai pirkstu kauliņiem noskan vainu “Tink” – vai “Plenk”. Plenk dodas uz dakstu kapiem… Pēc tās ņiprās rosīšanās, pirmā jumta puse ir pabeigta, laiks ķerties pie otrās un risināt kores dakstu stiprināšanu un nodrošināšanu pret nokrišņiem. Kopumā, vienatnē strādājot, 40 kvadrātmetru laukumu var iesegt aptuveni 5 dienās…. nekas ātrs tas nav, ja salīdzina ar Classic tipa skārdu, kas būtu gatavs abām pusēm jau vienā dienā… Sapnis par romantisku seno dakstiņu jumtu – prasa darbu, vairāk, kā prognozēts, jumta seguma likšanai brīvajos brīžos, pusdienās un vakara darba cēlienos – līdz vēlīnam oktobrim, kad ir tikts līdz otrās puses ceturtdaļai, un izveidotas metāla jumta kāpnes – būs stāsts arī par jumta kāpnēm, iesākumā atklāšu to, ka tās balstās jumta korē, un zem jumta apakšmalas, visā garumā neskardamās klāt pie dakstiem, lai kāpelējot daksti netiktu kustināti vai saspiesti.
Rudens nāk ar savu rudenīgo, intraverto, apcerīgo, vai slinko – noskaņu, un gluži dabiski, jāpiekrīt, ka būvniecība ir sezonas darbs, ir laiks, kad tā skrien raženi, būvniekam smaidot līdz ausīm, un ir arī laiks, kad dienas gaisma beidzas plkst. 16:00 un nav zināms, ar kādiem “burkāniem” varētu darba ražīgumu uzturēt līdzīgu pavasara enerģijai. Domas svārstās starp jumta apsegšanu, iekonservēšanu, vai tomēr pabeigšanu līdz ziemas saliem. Redzēs kā būs, un BŪS LABI!
Turpinājums sekos!
Raženu dzīvošanu!!!
BUILDART.LV 