Pēc simts gadiem Piebalgā

(Attēlā dzimtie “Peļļi” pie Peļļezera. Manā bērnībā ar sēdsildmūrīti, virtuvē klons, ar tekni kraujas pusē).

Apokaliptisko ainavu pēc 30* gadiem dzirdēju mācoties pamatskolā, kuru absolvēju 1973. gadā. Par to, ka būs izbeigušies kurināmā resursi (nafta un ogles) un dzīve kļūs krietni skarbāka. Šobrīd, pēc 50 gadiem, resursi ir pietiekami, dažādu apstākļu ietekmē sadārdzināti. Lai gan malka un granulas atgriežas pierastajās cenās.

2023. gadā ir jaunā apokalipse – klimata histērija (reliģija), par straujām klimata izmaiņām, kādu brīdi karstumu, kādu brīdi aukstuma virzienā. Bet, ar noteiktiem pārbaudījumiem uz izturību, kā tiek solīts.

Šo runu iespaidā 30 gadu laikā dažs būs uzbūvējis energoefektīvu ēku, un satiekot kaimiņus 2053. gadā teiks – “esmu īstenojis klimatu neietekmējošu ēku ar gandrīz nulles enerģijas patēriņu, nokārtojis savas kredītsaistības. Jūs, mani kaimiņi, zāģējat mežā malku, skaldat, tad žāvējat un kurinat savus kamīnus skatoties liesmās, izklaidējaties pie savām virpām ar mālu, koku vai metālu. Gaidat pavasari un vasaras saulgriežus un priecājaties par pirmajiem sniegpulksteņiem. Kamēr zvaigžņu lietus līst un līst, un līst.”

Vara kopā ar paklausīgajiem medijiem sabiedrībā ietekmē apmēram 3% kas pakļaujas kļūst par brīvprātīgajiem sludinātājiem. Pilnīgi netraucēti varai jūtās tikai Robinsons Kruzo un Piektdienis, kas vēro ikrīta saullēktus un saulrietus, kā arī tie, kas dzīvo roņu pilnajā salā.

Kas būs pēc 100 gadiem Piebalgā – laiks rādīs.

* – Ko saprot ar jēdzienu “pēc 30 gadiem” – vecākā paaudze  – “pastardiena klāt, ko darīs mazmazbērni”, brieduma paaudze – “kļūšu pensionārs, novusa un domino čempions”, jaunā paaudze – “būšu astronauts, apceļošu galaktikas plašumus.”

Arhitekts Valdis Liepa.