Latvijas būvēs uzkrātā pieredze ļauj vērtēt arhitektūras formas sākot no tautas celtniecības objektiem Brīvdabas Muzejā, mazpilsētās laukos līdz jaunākajiem lielpilsētu apkaimju dzīvojamo māju rajoniem, kas uzbūvēti pēdējos gados.
Ja salīdzinam 200 gadus seno apbūvi “Vēveros”, Vecpiebalgas novadā (Etnogrāfiskā Muzeja filiāle) ar šodienas privātmāju rajoniem, tad līdzīgais ir kopējais apbūves blīvums, atšķirīgais – Vēveros katra dzīvojamā ēka ir saistīta ar vairākām saimniecības ēkām, šodienas apbūvē vairāk par 2 ēkām vienā grunts gabala ietvaros nesastopam (neskaitot lapenes un vasaras kamīnu nojumes).
Atšķirīgais – 20 dzīvojamās ēkas Vēveros – ir savstarpēji vienots ēku ansamblis, kurš nav sadalīts 20 grunts gabalos ar žogiem starp tiem. Līdz ar to līdzīgā apbūves blīvumā ēkas ainavā “sēž” brīvi un nepiespiesti. Mūsdienu ciematos ainavisko šaurību panāk ar 1,5m augstiem žogiem, kas kopumā rada vizuālas saspiestības sajūtu, kur vienīgais attaisnojums ir vēlme turēt sargsuņus, kas brīvi skraida pa privāto teritoriju.
Atšķirīgais būvvietas izvēlē – ēkas bija plānotas ievērojot āderu tīklojumu, kuru nereglamentē šodienas būvnormatīvi. Neiferts savā būvnormatīvu krājumā rāda, ka āderes ietekmē cilvēku, tam atrodoties āderu iedarbības zonās.
Kopumā mēs varam teikt par ēkas vizuālo tēlu lielai daļai privātmāju ir divslīpju jumti gan šodien, gan pirms 200 gadiem, ja apbūves teritorija ir īpaši neliela, tad tiek būvēti pilni 2 stāvi, šodien, tā pat kā Rīgas pilsētā pagājušā gadsimta 30. gados.
Dažādība dabā vienmēr ir pastāvējusi, līdzās, un katra ģimene atrod sev vajadzīgāko arhitektūras formu, kas apmierina gan vizuāli, gan ekonomiski, gan funkcionāli.
Novēlam jaunajiem būvētājiem mēģināt pārņemt arī tās tradīcījas, kuras varbūt nav reglamentētas ar likumu, bet var ietekmēt Jūsu un nākamo paaudžu labklājību, veselību, ilgmūžību.
Lai Jums veicas!
*Ieraksta nosaukums aizgūts no Dž. D. Selindžera stāsta.
arhitekts Valdis Liepa.
BUILDART.LV 