Kādēļ Latvijā cilvēki par mājām maksā 5x vairāk?

Lai arī šķiet, internetā varam atrast visu, un izglītoties, un tapt objektīvi zinoši par jebkuru jautājumu – tā, diemžēl, nav patiesība. Tik atsaucīgais, vienmēr bez maksas pakalpot gatavais g****e meklētājs, būdams “bezmaksas” – mums liek par to maksāt ar aci uzreiz neredzamos veidos – ar to, ka meklējuma rezultāti ne tuvu nav tik objektīvi un korekti, kā cerēts. Lai uzturētu milzīgo meklētāja jaudu, tehniku, inženierus u.c. – nepieciešami attiecīgi līdzekļi, un tos meklētājs saņem no reklāmdevējiem. Tādēļ likumsakarīga ir situācija, ka katra otrā pensionāre, masu mediju ietekmē, ir eksperte par māju siltināšanas jautājumiem, piemēram, cik gadu desmitos no pensijas būs atmaksājams līzings par dzīvokļa gala sienas siltināšanas darbiem…

Īsāk sakot – meklētājā visvieglāk atrodama ir informācija par kuru kāds maksā, kura ir kādam izdevīga (nepieminot vēl politiskās kaislības un ar to saistīto “informāciju” – vai meklējot “labējie” vai “kreisie” atradīsi tos pozitīvā vai negatīvā gaismā), un – aiz trejdeviņiem kalniem būs informācija, par kuru neviens neko nemaksā – par piemēru, kādas nozares speciālista mūža darba pieredzes izklāsts, atziņas, atklājumi – par brīvu – ņemiet, lasiet, izglītojieties, ja vien varat to atrast…

Izglītība ir katra paša rokās, valsts rūpējas tikai par dzīvību – foto radari, kampaņas par drošu braukšanu uz ceļiem, utt., (skolotāju, mediķu algas?). Dzīvības kvantitāte, ne kvalitāte, vēlētāju skaits, ne saprāts ir no svara. Tādēļ kopējā aina – ir daudzums cilvēku, kas vīlušies kredītu reklāmās solītajā skaistajā nākotnē, tagad bez pajumtes – loģiski, jo ko mēs redzam medijos – smaidīgus cilvēkus attēlos un video, ar kredītiem un skaitļiem ar daudzām nullēm, un piedāvājumiem, ņemiet ņemiet, viņš viņa ņem, tas, Tu un es, ņem ņam ņam. Mēs neredzam reklāmas sižetus ar cilvēkiem, kas kaut ko sasnieguši paveicot to pašu rokām, vai bez maksas – nav maksas – nav sižeta, nekā nav. Tādēļ, tendenciozs ir ikviens medijs, arī internets, ar to jārēķinās; bet skolās māca – lasiet, ticiet, un Jums taps dots…
Attiecīgi arī māju būvniecība ar katru gadu kļūst komplicētāka un “rijīgāka” – rodas vairāk un vairāk iespējas ieguldīt naudu, aizvien vairāk interesantu, brīnišķīgu materiālu ko nopirkt un iebūvēt. Pirms 100 gadiem dzīvojamās mājas projekts bija uz vienas A3 lapas, tagad – uz 140 lapām:) Ir lērums informācijas pieejama, kā iebūvēt mājā to un to un vēl daudzko, bet gandrīz nemaz nav informācijas – kā neiebūvēt, kā iztikt bez tā vai cita.

Sens ķīniešu teiciens māca – ja gribi būt nelaimīgs – dari kā visi dara. Domājot “ārpus kastes” cilvēki spēj atrast oriģinālus risinājumus dažādām problēmām, un tikt pie kārotā mērķa, kas citādi, ierastiem ceļiem nebūtu sasniedzams. Un, par spēju domāt ārpus kastes ir jāuzslavē gan tie ļaudis, kas ir spējuši ar savu darbošanos nopelnīt algu, lielāku par Latvijas vidējo, lai varētu atļauties algot būvfirmu mājas būvēšanai, gan tie, kas ir spējuši izdomāt veidus, kā uzbūvēt māju tērējot iespējami mazāk līdzekļu.

http://www.buildart.lv/category/ekonomiskas-majas/

Mūsu mājas lapā jau esam bieži rādījuši māju būvniecības procesus, mūsu projektētām mājām, kuras to īpašnieki būvē pašu spēkiem, vai atsevišķos darbos piesaistot palīgus. Tie ir piemēri, kā iegūt māju par nedārgu, objektīvu cenu. Kā par māju samaksāt 5x vai 10x vairāk? Iztērēt vairāk, nav liela māksla.

Par piemēru, aplūkosim situāciju, kurā tiek būvēta māja, vienā stāvā, vienkāršas formas, aptuveni 100 kvadrātmetros, ar gāzbetona bloku sienām. Šādai mājai nepieciešami kādi 70 kubikmetri gāzbetona. Par bloku mūrēšanu algots darbinieks vēlas saņemt 50 eiro kubikmetrā. Tas ir 3500. Lai būvfirma varētu darbiniekam samaksāt 50 eiro par uzmūrētu kubikmetru, būvfirmai ir jāsamaksā algu un uzņēmuma nodevas aptuveni 45 eiro kubikmetrā, plus vēl – firmas lai varētu izdzīvot, rēķinās ar peļņu – no veiktajiem darbiem. Tāmē ierakstītā būvfirmas peļņa ir 10-15%, lai pasūtītājam nerastos vēlme tam īpaši pievērst uzmanību. Tomēr, realitātē normāla uzņēmuma darbība ir izsakāma ciparos 1:3, jeb – rupji rēķinot – 1. daļu saņem strādnieks, 2. daļu saņem valsts, 3. daļu saņem būvfirma, saprotams, lai varētu nodrošināt firmas izdevumus, attīstību, amortizāciju tehnikai, nodrošinātos pret negadījumiem, neparedzētiem sarežģījumiem utt. Tas viss ir normāli un nav pamata tādēļ skopoties ar samaksu par paveiktajiem darbiem.

Doma ir par ko citu – par starpību gala rezultātā, par identiskām uzmūrētām sienām – vienā gadījumā mūrējot tās pašrocīgi, otrā gadījumā – “uz visu banku” – tātad, tie ir 3500 eiro, ko ietaupat, vai saņemat kā mūrnieks (varam pieņemt, ka mazāk, ja skaita, ka trūkst pieredzes un darbi rit lēnāk, kā profesionālim), tomēr šī ir summa, ko ietaupāt, jeb nopelnat būvējot pats bloku mūra sienas, lipinot tās, kā no Lego klučiem, tikai lieliem un smagiem:) Un – 10 500 – tā ir summa, kas jāsamaksā par pakalpojumu, ja to veic būvfirma.

Starpība ir 7000 neskaitot pirmos strīdīgos 3500, par ko vēl jātiek skaidrībā – vai tos izlietojiet, vai nopelniet, kur tad īsti tie paliek:) Saprotams, identiski varat iztēloties arī turpmākos būvniecības procesus – un rezultātā būs skaitļi – 33 000 par dzīvojamo māju pašrocīgi, vai 100 000 par dzīvojamo māju bez pašu darba. Lai skaitļi neliktos pārspīlēti – ja izmantosiet kredītus mājas būvēšanai – pie šiem 100 000 kas ir mājas cena būvējot būvfirmai – jāpieskaita vēl savi 20%, kas jāsamaksā aizdevējam par laipno pakalpojumu.

Rezultātā cilvēki maksā par mājokli kopā 120 000 eiro, nomaksājot šo summu 25 gadus vai ilgāk, ik mēnesi. Ja kredīta procenti šķiet pārāk augsti – zinot līdzšinējo pieredzi ar Latvijas kredītiem, kuru procenti gadu gaitā mēdz tikai apaļoties uz augšu, motivējot ar inflācijām, eiro / latu kursu utt., tad vietā nāk pievienotās vērtības nodeva, kas sastāda 21 000 no augstākminētajiem 100 000, jeb var skaitīt jau 121 000 plus 20% (kredīta procenti), summā ir aptuveni tradicionālie 150 000 eiro, kas ir jau gluži ierasts skaitlis, lūkojoties apkārt uz nekust. Īpašuma cenām, piedāvājumiem būvniecībā utt.

Daudz nepūloties, no 33 000 esam uzpūtuši cenu līdz 150 000, jeb 5 kārtīgi. Un, saprotams, ka cenas uzpūšana notiek bez piepūles – jo kredīta nauda, kā saka tautas paruna – viegli nākusi nauda, viegli arī iet, līdz ar ko, dabiski, rodas vēlme samaksāt vēl un vēl, lai būvnieks pieliek vēl kādu sīkumiņu, līstīti, pakāpienu, lieku apdares dēlīti, lai tikai ātrāk māja tiek pie rūķīšu namiņa, piparkūku mājas perfekti nostrādātā izskata, lai neatpaliek ne mata, no žurnālos redzētā. Līdz visbaltākajai apdarei, baltai, kā “žigulis” vasaras naktī! 🙂 Ar šo skaidrojams tikai viens – ja kontā ir ērti paņemama (bankas) nauda – tad to būs viegli izlietot, bez īpašas apsvēršanas – vai izdevumi ir nenoliedzami vajadzīgi, vai tikai kalpo kā papildus dekors, “tjūnings”.

Kurpretim, ieguldot savā dzīvojamā mājā pakāpeniski līdzekļus attiecīgi nopelnītajam, uzkrājumiem – skats uz izdevumiem būs daudz racionālāks, un visdrīzāk, cilvēks izšķirsies par labu tiem būves procesiem, kas ļaus drīzāk ēkā ievākties, nevis dažādiem papildus apdares un greznuma sīkumiem, kurus šajā gadījumā, varēs mierīgi veikt nākotnē, pēc dažiem gadiem, atbilstoši saviem ienākumiem, un iedvesmai(!) darboties. Kā redzams – šajā variantā cilvēku nekas nespiež ar varu skriet un maksāt – ja nejūties labi – nestrādā, atpūties kādu laiku, atjaunojot spēkus, un par šo laiku nevienam nebūsi parādā. Mierīga sirdsapziņa un veseli nervi. – Iespējams, kāds var par to pasmieties, bet ne cilvēka mūžs, ne cilvēka spēki, resursi nav bezgalīgi, cik harmoniski un sakarīgi mēs tos izlietojam, tik arī tīkama dzīve veidojās.

Atgriežoties pie pašrocīgās būvēšanas – saprotams, pēc pilna laika darba dienas, cilvēkam nav vairs vēlmes papildus strādāt, arī kādu izdevīgāku būvmateriālu cenu meklēšana, domāšana par būvdarbu organizēšanu, arī pati būvēšana – tas viss ir darbs, par ko attiecīgi, būvfirma saņem samaksu, un padara to pasūtītāja vietā. Bet, ne viss darbs vienmēr ir grūts – ir diezgan liela atšķirība, starp darbu ko veicat kā darbinieks, un darbu ko veicat paši savā labā, strādājot SEV. Atšķirība – gandarījums un prieks ir nesalīdzināmi, un tie arī dod nepieciešamo enerģiju, lai brīvajā laikā sevi nodarbinātu kāda sakarīga, sev interesējoša, tīkama mērķa dēļ. Jo, jebkurā gadījumā, lielākā daļa cilvēku izklaides un atpūtas ir vienkārši darba veida maiņa, ļaudis, kas dzīvo dzīvokļos, ļoti labprāt pļauj zāli un strādā dārza darbus pie radiem laukos, vai mazdārziņos, enerģija ko veltīt darbam, tā pat arī laiks cilvēkiem IR, atkarīgs tikai kur un kam to pielieto. (Šoferis brīvajā laikā labprāt gatavo gardus ēdienus, pavārs – dodas izbraukumā ar motociklu. Nirējs – kāpj kalnos, lidotājs – rakņājās pa mazdārziņa dobēm, tikai retos gadījumos cilvēki atpūšoties nedara pilnīgi neko:)

Vēl neliels piemērs – cik dažādos veidos ir iespējams tikt, piemēram, pie kokmateriāla. Aplūkojiet sortimentu būvmateriālu veikalos – saskaitiet, cik nepieciešamais spāru, siju skaits maksās, pērkot tur. Apskatiet tuvākos kokmateriālu ražotājus, gaterus – kādas ir to piedāvātās kokmateriālu cenas (varbūt kāds gatera saimnieks izrādās Jums paziņa vai radinieks). Apjautājiet kaimiņus, kāds varbūt ir nogāzis 3 priedes, un labprāt sazāģēs tās spārēs un sijās, norēķinoties barterī, Jums abpusēji izdevīgi.

Ja zāģēsiet kokmateriālu pats – nebūs jāmaksā par to ne alga, nedz nodokļi.

Ja Jūs vadat būvniecības uzņēmumu – Jums ir daži sadarbības partneri, kas piegādā kokmateriālus, par cenām, pieņemsim, zemākām, par vidējām, bet būvniecības tāmē – kokmateriālu cenas visdrīzāk ierakstīsiet, ja ne gluži tādas kā būvmateriālu veikalos, tad vismaz vidējā, vai drošības pēc – virs vidējā cenu līmeņa. Un arī tas ir saprotami, lai nodrošinātos gan cenu izmaiņu gadījumā, jo būvniecība nenotiek mēneša laikā, gan arī lai pievienotu savai peļņai starpību, ja ir sanācis izdevīgs darījums kokmateriālu iegādē, galu galā, darījumi arī nenotiek paši no sevis – kādam tos ir jāveic, jāuzņemas atbildība, jāvelta laiks, loģiski, par to saņemot arī samaksu. Bet, gala rezultātā, par visu samaksā Pasūtītājs.

Šo nevajag uztvert kā kritiku, ir sava vieta gan būvfirmām, gan kredītiem, akcents ir vienīgi uz to, lai izskaidrotu kur veidojas būvizmaksu starpība – starp brīvajiem un priecīgajiem “hipijiem” – pašbūvētājiem, kas varbūt piecieš kādu nepabeigtu mājas stūri, un perfekcionistiem – kuri labprātāk bauda ideāla piparkūku namiņa estētiku, bet par to arī atbilstoši maksā.

Saprotams, ka tas ir liels komforts – ja kāds darbus izdara Jūsu vietā, kā arī galvu lauza Jūsu vietā, un laiku tērē, un būvniecības niansēs iedziļinās, un putekļus elpo, un rokas nogurdina. Bet, komforts nekad nav bijis lēts prieks, komforts ir “ekstra” – tas ir kaut kas papildus, kaut kas vairāk, nekā parasti, un par to ir jānorēķinās.

Patreiz Latvijā ir visai dīvaina situācija – mūsu valsts atkopjas no dekādēm ilgušā bēdīgā sociālā eksperimenta, un pamazām tiecas līdzināties civilizētajām valstīm, Eiropai.

Tas, saprotams, nevar notikt vienā dienā, bet cenas šajā attīstībā ir pasteigušās – un jau ir TOP līmenī, savukārt algas – krietni atpalikušas. Naudas trūkums ir labvēlīga vide kreditoru attīstībai – kredīti un aizdevumi reklamējas, bet šķiet, to mārketings tēmē taisni uz to mērķauditoriju, kura lai cik atbildīgi arī aizņemtos – tomēr atmaksāt kredītu spēj knapi knapi, vai arī nespēj.

Iespējams, kredīti var kādreiz noderēt, lai veicinātu attīstību uzņēmumiem, straujāku izaugsmi, un tā rezultātā gūtu daudzkārt lielāku peļņu kā līdz šim, un ar to arī viegli un ātri nosegtu kredīta atmaksu. Bet privātpersonas – mājokļu būvētāji no savas mājas, vienīgās dzīvesvietas, peļņu nekad negūs, tādēļ kredīti tiem jāatmaksā nospiedoši ilgā laika periodā, ar ļoti lielu risku, dzīvojot stresā, lai tikai nezaudētu darbspējas, vai darbavietu – vai mājokli – un tajā ieguldīto darbu, naudu, laiku, dzīvi.

Raženu jauno projektēšanas sezonu! Novēlam, lai visiem izdodas veikt tādus darījumus, kas ir pa spēkam!