Kādēļ gadsimtiem senas mājas ir izmantojamas arī mūsdienās, bet dažs labs dzelzsbetona tilts izjūk 20 gados?
Būvējot savu ģimenes māju, un vēl jo vairāk – pašrocīgi veicot darbus, rodas ļoti laba saprtatne par to, cik daudz pūļu prasa katra konstrukcija un process, attiecīgi, nav vēlmes šos darbus atkārtot vairākkārt. Varbūt īsmūžīgas konstrukcijas ir izdevīgas to ražotājiem, jo ļauj plānot stabilus ienākumus nākotnē, pēc zināma šo lietu kalpošanas ilguma, kurpretim mūžīgas lietas saražojot pietiekamā dauduzmā – ražotni varētu vērt ciet, un domāt, ko citu labu lai padara:)
Kā veidot ilgmūžīgas konstrukcijas, un kas ir lielākie to ienaidnieki? Latvijas klimatā – skarbākie apstākļi, ar ko jāsaskaras ir ūdens – mitrums, un sals, sasalšana – atkušana. Tātad, nekas sarežģīts? Bet ļoti bieži nākas redzēt, ka neviens īsti nevēlas par šīm niansēm rūpēties, vai arī neaizdomājas.
Apskatīsim dažus piemērus, ilgtspējīgām konstrukcijām, un īslaicīgām. No tām – aktuāla lieta ir privātmājās iecienītās koka terases – skaistas, omulīgas, bet, pārsvarā pakļautas nokrišņiem. Tipveida terases risinājums – uz pamatiem tiek novietotas koka pasijas, virs pasijām – koka dēļi, vai sintētisko materiālu dēļu imitācijas. Izplatīts koka konstrukciju pasargāšanas veids ir to impregnēšana ar dažādām indēm, kuras nav pa zobam kaitēkļiem, sēnēm, sūnai. Ar lielākiem vai mazākiem panākumiem – dziļāku vai seklāku piesūcināšanu koka materiāli arī kalpo kādu laiku, atkarībā arī no tā cik daudz mitruma saņem. Būvētājiem, pamazām ir ienākusi sapratne par hidroizolācijas nepieciešamību – starp mitrajām konstrukcijām un sausajām – tiek likts ruberoīds, plēves utml materiāli, pamatu virsma tiek apsegta ar ruberoīdu, zem grīdām – plēves, lai zemes mitrums netiktu iekštelpās.
Arī būvējot terasi – zem tās koka pasijām tiek palikts ruberoīds, vai pasijas atrautas no pamatiem, balstot tās uz metāla kronšteiniem. Bet, otrs, vēl krietni spēcīgāks mitrums pasijas apdraud no augšas – nokrišņu veidā. Un akumulējās starp pasiju un koka vai plastikāta dēļu segumu, un, koks horizontālā veidā ļoti labi uzkrāj mitrumu – tam ir plaisas, kur mitrums uzkrājās, bet laukā netek, un žūst lēnām.
Būvējot savas būves un pētot citu būvētās, šī kokmateriālu vājā vieta ir uzkrītoši redzama. Gan koka tilti, kas ātri bojājas, gan dažādi balkoni uz koka konsolēm, terases, lapeņu un pergolu risinājumi, pat koka logu rāmju apakšējā, horizontālā daļa, rosina aizdomāties par šo konstrukciju vienkāršu un ērtu pasargāšanu.
Attēlā redzams mūsu risinājums terasei un koka balkona konstrukcijām – virs horizontālajām terases vai balkona sijām jāveido “jumtiņš” – tā var būt ruberoīda loksne, vai skārda profils, lai novērstu lietus ūdens krāšanos, lai tas notek uz malām nost. Grīdas segums kalpo pat salīdzinoši ilgāk, kā pasijas, tas labāk ventilējās, kā arī, tam var izmantot plastikāta dēļus, kuri nebīstas mitruma. Arī grīdas dēļi ir nesalīdzināmi vieglāk nomaināmi, pēc 15-20 gadiem, kā sijas. Tiecoties pēc absolūtas pilnības – pirms grīdas dēļu montāžas, uz ar skārdu apsegtās pasijas, dēļu skrūvēšanas vietās var uzklāt bitumena piciņu, lai skrūves caurums skārdā/ruberoīdā noblīvētos. To ilustrējam attēlā zemāk:
Un būtiski, ka šāda pasiju apsegšana nav nedz sarežģīta, nedz dārga, vien prasa mazliet laiku, un sagatavošanos.
Mūsu būvētais tilts, ar šādi pasargātiem desmitmetrīgiem baļķiem kalpo nevainojami (ar bultiņām norādīts ruberoīda iesegums):
Bet pēdējais koka tilts, kas Jelgavā vēl ir saglabājies, tiesa gan – jau atrodas demontāžas procesā – diemžēl savu laiku jau ir nokalpojis, tā baļķi nav pasargāti no lietus ūdens. Īpatnēji – virs apakšējās kārtas baļķa ir ruberoīda strēmele, kura varbūt bija domāta kā horizontālā hidroizolācija starp pamatiem un koka konstrukciju, rādās, ka būvnieki ir kaut ko sajaukuši:) – ilustrācijai, tilta attēli un tuvplāns:
Tilta būvei izmantoti masīvi, 30-40cm diametra baļķi, bet lai cik biezi tie nebūtu, horizontālas plaisiņas un koka šķiedra, uzkrāj ūdeni un veido ideālo vidi koksnes bojātājiem. Šo baļķu apsegšana, pasargājot no ūdens, būtu tilta mūžu vairākkāršojusi. Attēlos redzams arī pirms dažiem gadiem būvēts dzelzsbetona tilts – un pievērsiet uzmanību detaļai – šuve starp tilta malu un segumu – blīvēta ar bitumena mastiku. Tilta projektētāji ir paredzējuši konstrukcijas pasargāt no lieka ūdens daudzuma, jo ūdens kopā ar salu spēj sabojāt pat dzelzsbetonu.
* – par dzelzsbetona tiltiem – 20 gadu laikā izjukušais tilts (jau rekonstruēts), bet divi krietni interesantāki tilti, būvēti 1920. gados – “Tilts uz nekurieni” un tilts pāri Vircavas upei, pie Mežciema – abi aplūkojami mūsdienās, un pirmais – pat neraugoties uz pamestību un to, ka nekādā veidā nav pasargāts no nokrišņiem – turās braši, acīmredzot, cements dzelzsbetonā bija bērts dāsnāk, kā mūsdienās, vai bijis augstākā labuma.
*- vertikāli koka konstrukcijas saglabājas ļoti labi, lietus ūdens ātri notek, un vertikāli, piemēram, koka dēļu apšuvumi ārsienām, labi redzami simtgadīgiem šķūņiem, bez impregnēšanas, bez krāsojuma, izturējuši laika pārbaudi. Bet horizontālas koka virsmas saņemto ūdeni uztur ilgstoši un tādēļ ātri bojājas.
Ilgu mūžu Jūsu būvēm!!!
BUILDART.LV 